Citi par Igurdu

Astroloģiski un numeroloģiski par Igurdu: Vai Meistaram atradīsim Meistara skaitļus?
- Kristaps Baņķis, dēls numerologs, astrologs

„Netālu no Valdemārpils, “Kauliņos”, mākslas skolas pedagogs, rokeris un Latvijas Amatniecības kameras meistars Igurds Baņķis māca zeļļus galdniecības amatā un visu laiku pilnveido savu sētu. Pirmajā acumirklī šķiet – neiet kopā! Te kāds mēģina izlikties par to, kas nav! Taču – mājas, kas tagad atjaunotas, un kuras saimnieki kopj jau 20 gadu, ir celtas pagājušā gadsimta 30. gados, un patiesībā tieši tā varēja izskatīties to laiku moderno zemnieku mitekļi, kuru īpašnieki smēlās idejas, ciemojoties pilsētās un lasot “Atpūtu”. Balti balsinātajās sienās, kičīgajās kolonniņās, grezni ārišķīgajā terasītē, ko izgaismo vakara saule un atturīgi pieēno augļu pilnās ābeles, ir laika gars, kurš amizanti disonē un reizē pārsteidzoši saskan ar saimnieka motobraucēja zābakiem un tetovētajiem delmiem. (..) Igurds labprāt uzņem ciemiņus un izrāda viņiem savu darbnīcu, kas pilna lielu un mazu ideju – cik nu kurš apmeklētājs prot un paspēj saskatīt.”
- Dina Belta, “Kurzemes Vārda” pielikums “Mājoklis”

 

„Igurds Baņķis ir ne tikai lielisks amatnieks, kurš veido fantastiskas lietas no koka, viņš ir arī izveidojis privātu meistardarbnīcu „Zeļļi”, kurā jauniešus apmāca ne tikai galdniecībā un kokgriešanā, bet arī dzīves gudrībās. Viņa mājas – lauku sēta „Kauliņi” – ir viens no šī gada populārākajiem objektiem Talsu novadā, kas pārsteidz ar savu oriģinalitāti un pozitīvo enerģiju.”
- Jana Bergmane, Kurzemes tūrisma asociācija Izpilddirektore

 

Talsu novada Ārlavas “Kauliņos” dzīvo kāds ar savdabīgu vārdu paveltīts, tuvā un tālā apkaimē pazīstams amatnieks un skolotājs IGURDS BAŅĶIS.

Latvijas Amatniecības kameras (LAK) divkārt – kā kokgriezējs un kā mēbeļu galdnieks – atzīts meistars pēdējos piecpadsmit savas dzīves gadus ir veltījis skolēniem. Astoņus gadus nostrādājis Valdemārpils vidusskolā par darbmācības un zīmēšanas skolotāju, faktiski paceldams šo skolu par Kurzemē pēc skolēnu pieplūduma un konkursa pretendentiem par iekļūšanu darbmācības grupā augsti vērtētu amatniecības novirziena vidusskolu. Patiesi, stāsti par dullo skolotāju, kurš savas mājā iekārtoto darbnīcu pārvērtis par skolēnu apmācības vietu, neziedojot ne laiku, ne savus materiālus un tehniku, aizskanēja patiesi tālu. Uz skolas darbmācības klasi plūda skolēni ne tikai no apkārtējiem rajoniem, bet pat no Rīgas un citiem tālākiem Latvijas novadiem. Ārpusstundu darbs skolotāja privātajā darbnīcās bija ierasta lieta, turklāt dažiem no skolēniem Igurds bija kā īsts audžutēvs, izguldīdams savās mājās tos, kuriem varbūt rocība neļāva mērot tālo ceļa gabalu līdz pašu mājām. Šīm studijām nebija brīvdienu, ne velti spējīgākie skolēni sekmīgi iestājās Mākslas akadēmijas dizaina, tēlniecības u. c. nodaļās.  Daudzi no absolventiem Latvijas Universitātes Darbmācības fakultātē bija sekmīgāko studentu skaitā. No Latvijas darbmācības olimpiādēm nereti atgriezās pilnīgi visu godalgoto vietu ieguvēji.

Līdz ar meistara diplomu iegūšanu sava aroda patriots un savas patstāvīgas amatniecības privātfirmas izveidi – 1999. gadā – tika dibināta apmācības privātskola “Zeļļi”. Tas bija precedents Latvijā, tāpēc, ka balstījās tikai un vienīgi uz privāto iniciatīvu un privātiem resursiem, tāpēc, ka neiekļāvās nekādos izglītības rāmjos. Pamatdoma – trīs studiju un prakses gados apmācīt jauniešus LAK atzītam zeļļa diplomam. Pateicoties meistara slavai, harizmātiskajai personībai un zelta rokām, skolā pulcējusi skolēnus no tuvākiem un tālākiem rajoniem. Viņi paši bez jebkādas reklāmas atraduši “trako skolotāju, kurš staigā ar plikām kājām” un viens pats uz saviem pleciem un apbrīnojamu entuziasmu īstenojis šo projektu.

Katru gadu vismaz 20 jauniešu no jauna uzsāk studijas pie meistara. Kā tikt galā ar 50 jauniešiem, kuru raksturi nav no vieglākajiem, laikam tas ir vēl viens no meistara amata noslēpumiem. Lai arī trešdaļa jauniešu ģimenes vai kādu citu personīgu apsvērumu dēļ studijas pamet novārtā (daļa ar laiku tik un tā atgriežas un turpina mācīties), beidzēji ir ieguvēji, jo tirgū pēc labiem galdniekiem ir pieprasījums. Arī sabiedrība ir ieguvēja, jo līdztekus amata apguvei Igurds kā obligātu prasību ikvienam izvirzījis – obligātu vidējās izglītības ieguvi vidusskolā vai vakarskolā. Tikai pateicoties Igurda personībai daudzi no viņiem atrod īsto savu vietu dzīvē, un nav brīnums, ka viņa skolnieki meistara mājās ir bieži  viesi.

Meistardarbnīcas vajadzībām uz kredīta Igurds iegādājies nolaistu ēku Valdemārpilī, kurā kādreiz bijusi piemiņas telpa Krišjānim Valdemāram. Igurds ir apņēmības pilns mājā līdzās darbnīcām un skolēnu kopmītnēm iekārtot arī latvju jūrniecības iedibinātājam veltītu kafejnīcu – muzeju, izveidot interesantu skatu filmu par Kr. Valdemāra gaitām (citādi jauniešus “plikos” muzejos mūsdienā ievilināt paliek arvien grūtāk) un Valdemārpils vēsturi.

Būdams LAK valdes loceklis viņš atjaunojis Talsu amatniecības biedrību un visās lietās stāv un krīt par amatnieku kopību, balstītu uz pirmskara jeb ulmaņlaika idejām, bet piemērotu mūsdienu tirgus prasībām. Aktīvāku sava aroda popularizētāju, amatnieku apvienotāju kopīgu problēmu risināšanai taipusē neatrast.

Šobrīd viņa meistardarbi rotā mājas, baznīcas, skolas Latvijā un ārvalstīs. Savukārt “Kauliņi” kļūst par lauku apceļotāju iemīļotu atpūtas vietu: jau šobrīd pie talantīgā meistara ved ekskursantus. Pagaidām viss laiks un resursi tiek veltīti darbnīcu iekārtu modernizēšanai un skolas kopmītņu ierīkošanai, bet ar laiku tiek plānots pievērsties arī lauku tūrismam.  Skaistuma mīlestība Igurdam “ir asinīs”, jo arī “Kauliņu” mājas ir pagasta iedzīvotāju vai pašvaldības izvirzītas sakoptākās sētas titulam un ne reizi vien guvusi atzinību. Reklāma – ne kā meistaram, ne kā pedagoga, ne kā cilvēkam viņam nav vajadzīga – cilvēki, skolnieki paši atrod ceļu pie viņa. Garāmbraucējiem, klientiem, skolniekiem, tūristiem, televīzijas darbiniekiem, žurnālistiem, mācītājiem, dzejniekiem (I. Ziedonis kā nerets viesis “Kauliņos” smēlies pat ideju jaunam konkursam) patīk iegriezties pie Igurda, ar viņa entuziasmu, darba sparu un mīlestību, aizrautību pietiek vēl ilgam laikam. Vienkārši otru tādu neatrast – skolotājs pēc aicinājuma, kurš dabas doto talantu spējis prasmīgi izlietot sabiedrības labā.